Es atvēru masīvās koka durvis vienā no Kuldīgas senatnīgajām kafejnīcām, kur gaiss smaržoja pēc kanēļa un tikko maltas kafijas. Ārā valdīja tas īpašais Latvijas pavasara sākums — sniegs pamazām kusa, ielās parādījās pirmās peļķes, kurās atspīdēja spožā marta saule, un Ventas rumba dūca skaļāk nekā parasti, vēstot par ledus iešanu.
Gaisā jau pavisam skaidri varēja sajust to īpašo, mitro un silto zemes smaržu, kas katru pavasari liek sirdij iedrukstēties nedaudz straujāk un cerīgāk. Taču mana pašsajūta tajā brīdī nebija nemaz tik mierīga vai romantiski noskaņota, kā varētu gaidīt.
Es viņu pamanīju gandrīz uzreiz pēc ienākšanas. Viņš sēdēja pie neliela galdiņa pašā tālākajā zāles stūrī, tērpies tumšā, laika gaitā nedaudz padilušā jakā, un nepārtraukti grozīja rokās vecas automašīnas atslēgas ar stipri nobružātu piekariņu, it kā cenšoties tajās atrast kādu mierinājumu.
Es piegāju klāt, pasmaidīju un sasveicinājās. Viņš atbildēja ar smaidu, kas šķita nedaudz samulsis, it kā viņš jau iepriekš atvainotos par kaut ko, ko es vēl nezināju.
Mēs iekārtojāmies pie neliela, apaļa koka galdiņa, kas novietots pašā kafejnīcas malā. Es pasūtīju sev parastu, klasisku kafiju ar pienu, kamēr viņš izvēlējās visvienkāršāko un lētāko melno kafiju bez cukura vai jebkādām citām piedevām.
Un gandrīz uzreiz, vēl pirms mēs vispār bijām paguvuši apmainīties ar pirmajām pieklājības frāzēm par pavasara dvesmu gaisā vai to, cik pasakaini Kuldīga izskatās šajā saulainajā laikā, sākās saruna, kas man lika pēkšņi kļūt ļoti piesardzīgai un uzmanīgai.
— Zini, Juta, es šodien ar to veco darba “pasātu” atbraucu. Man tas jaunais Porsche, par kuru rakstīju, šobrīd stāv servisā Rīgā, tur kaut kas ar elektroniku nogāja greizi. Bet šis vecais verķis — tas ir uzticams, nekad mežā nepieviļ, — viņš noteica, cieši skatoties man acīs, it kā mēģinātu tur saskatīt ticību viņa vārdiem.
Es tikai pieklājīgi pamāju ar galvu, lai gan iekšēji gribējās nopūsties. Olafa profilā iepazīšanās vietnē “Tinder” viss izskatījās kā no cita dzīves stāsta. Tur bija fotogrāfija, kurā viņš lepni pozēja pie sniegbalta Porsche, un otra — pie modernas mājas ar milzīgiem logiem kaut kur piekrastē, iespējams, Jūrmalā vai Saulkrastos.
Paraksts zem bildēm vēstīja: “Brīvs, veiksmīgs, mīlu luksusa dzīvi un meklēju karalieni savai pilij.” Olafam ir piecdesmit divi gadi. Man — četrdesmit seši. Mēs sarakstījāmies gandrīz trīs nedēļas, un viņš rakstīja kā cilvēks, kurš kontrolē savu dzīvi un finanses.
Bet tagad viņš sēdēja man pretī un burtiski sāka monologu par to, kā viņš 90. gados “bīdīja lietas”.
Kad pagātnes spozme aizēno šodienu
Nākamo stundu es uzzināju visu par to, kā Olafs savulaik vedis lietotas preces no Vācijas, kā viņš cēlis savu pirmo gateri pie Saldus un kā viņš riskējis ar visu, lai nopelnītu pirmos desmit tūkstošus dolāru.
Viņš runāja ar tādu degsmi, it kā tie laiki būtu bijuši vakar. Pavasara saule caur logu izgaismoja putekļus, kas dejoja gaisā, un viņa sejas pantiem piešķīra tādu kā nogurušu skarbumu.
— Toreiz, Juta, mēs bijām kā karaļi. Man bija pirmais mobilais telefons visā pagastā. Naudu nevis skaitījām, bet svērām! — viņš teica, un viņa acīs uz brīdi parādījās tā pati dzirkstele, kas droši vien bija tajā Porsche bildē.
Bet, skatoties uz viņa rokām, es redzēju kaut ko citu. Tie nebija uzņēmēja nagi, tie bija strādnieka pirksti — sastrādāti, ar sīkām rētām un tumšām rievām, kuras nevar izmazgāt ne ar kādu ziepju palīdzību.
Es sapratu, ka šis cilvēks vairs nav nekāds “biznesmenis”. Viņš strādā smagu darbu, visticamāk, kādā no vietējiem kokapstrādes uzņēmumiem vai pat mežā, un visas tās bildes internetā bija tikai mēģinājums atgriezties tajā sajūtā, kad viņš bija “kāds”.
Es tajā brīdī viņā nemaz nesaskatīju cilvēku, kurš gribētu kādu apzināti piemānīt, bet gan ieraudzīju vienkārši dziļi vientuļu vīrieti, kurš, šķiet, ļoti baidās no savas pašreizējās ikdienas. Viņš nebija izvēlējies šo ceļu ar kādu ļaunu nodomu, viņš vienkārši no visas sirds mēģināja noturēt to skaisto ilūziju, ka joprojām ir tas pats veiksmīgais Olafs no 90. gadiem.
Taču patiesībā man pretī sēdēja nedaudz noguris vīrietis, kurš šajās pirmajās pavasara siltajās dienās uz tikšanos bija atbraucis ar pavisam vecu un vietām krietni aprūsējušu Volkswagen Passat.
Kāpēc vīrieši Latvijā izvēlas šo ceļu
Esmu pamanījusi, ka Latvijas iepazīšanās tirgū šī ir milzīga problēma tieši vīriešiem virs piecdesmit. Tas ir tas “pārejas vecums”, kad jaunība ir beigusies, bet pensija vēl tālu. Viņi redz tos jaunos puišus ar dārgajiem auto un personīgajiem treneriem, un sāk justies nevajadzīgi.
Viņiem šķiet, ka, ja viņi uzrakstīs godīgi — “strādāju algotu darbu, brīvajā laikā eju makšķerēt un dzīvoju divistabu dzīvoklī” —, neviena sieviete viņiem pat neatbildēs. Tas pavasara spars, kas liek jauniem vīriešiem kalnus gāzt, viņiem šķiet jau tāla pagātne.
Tāpēc sākas šī “zīmēšanās”. Viņi aizņemas draugu mašīnas vienam foto, nofotografējas pie svešām mājām vai pat izmanto bildes no veciem laikiem, kad mati vēl bija biezāki un vēders mazāks. Viņi mēģina “pārdot” tēlu, nevis sevi. Viņi domā, ka pavasara romantika nav iespējama bez bieza maka.
Mana draudzene Līga, kura strādā bankā Kuldīgā, reiz stāstīja līdzīgu gadījumu. Viņa iepazinās ar vīrieti, kurš apgalvoja, ka viņam pieder nekustamie īpašumi visā Kurzemē. Kad pienāca laiks tikties, viņš palūdza viņu paņemt pie viņa mājām, jo viņa “luksusa džips” esot aizdots dēlam.
Izrādījās, ka viņš dzīvo necilā dienesta viesnīcas istabiņā un strādā par apsargu. Un nepatīkamākais nav tas, ka viņam nav to īpašumu, bet gan tas, ka viņš uzskatīja Līgu par tik naivu, ka viņa to nesapratīs. Viņš domāja, ka ar meliem var uzbūvēt pavasara pasaku.
Tas brīdis, kad tu saproti — tā ir loma
Sēžot tur, mājīgajā kafejnīcā, kamēr ārā pamazām sāka krēslot un pilsētas ielas pārklājās ar zilganu pavasara dūmaku, es klausījos Olafa stāstā par to, kā viņš 1996. gadā gandrīz kļuva par miljonāru.
Viņa balss nedaudz drebēja, un viņš ik pa laikam pameta skatienu uz logu, kur gājēji jau bija novilkuši smagās ziemas mēteļus. Man kļuva skumji. Es redzēju viņa centienus mani pārsteigt, bet tajā pašā laikā es jutu to milzīgo nogurumu, ko viņš nesa sev līdzi.
— Olafs, — es viņu pārtraucu, kad viņš sāka stāstīt par to, cik maksāja pirmais “mercedess” latos. — Tu taču zini, ka man nav svarīgi, ar ko tu brauc. Es atnācu satikt tevi, nevis tavu auto. Pavasaris ir laiks, kad viss kļūst īsts, un es gribētu redzēt īsto tevi.
Viņš pēkšņi apklusa. Viņa acis nolaidās uz kafijas krūzi. Viņš nedaudz piesarka, un tajā brīdī es pirmo reizi ieraudzīju īsto Olafu. Bez 90. gadu stāstiem, bez Porsche bildēm un bez liekām ambīcijām.
— Es vienkārši gribēju, lai tu domā, ka esmu ko sasniedzis… — viņš klusi noteica. — Mūsdienās sievietes skatās tikai uz maku. Es baidījos, ka tu mani bloķēsi, ja pateikšu, ka esmu vienkāršs galdnieks, kurš pavasarī priecājas par pirmo silto sauli.
Šis godīguma mirklis bija simtreiz vērtīgāks par visiem viņa stāstiem par biznesu. Tas bija kā pirmais pavasara zieds, kas izspraucas caur netīro sniegu.
Bet vai ar to pietika, lai glābtu randiņu?
Pāršķir otru lapu, lai uzzinātu, kā beidzās šī tikšanās un kāpēc mazie meli internetā beigās visvairāk kaitē pašiem vīriešiem
